Daugavas muzeja krājumā nonācis unikāls bijušā Doles muižas īpašnieka portrets

Marta pirmajā pusē Daugavas muzeja krājumu papildinājis unikāls pazīstamā Doles muižas īpašnieka un Rīgas gubernatora grāfa Pētera de Lasī (1678–1751) portrets.

1750. gadā tapušās gravīras autors ir vācu mākslinieks un publicists Johans Jakobs Haids (1704–1767). Plānots, ka šī gada nogalē apmeklētājiem būs iespēja portretu aplūkot tematiskās izstādes par Doles muižas vēsturi ietvaros un, iespējams, nākotnē arī kā pamatekspozīcijas sastāvdaļu.

18. gadsimta sākumā pēc Ziemeļu kara Vidzeme tika pievienota Krievijas impērijai. Doles muiža šajā laikā, līdzīgi kā citas zviedru laikos atsavinātās muižas, joprojām skaitās valsts īpašums. 1743. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete par sasniegumiem militārajā jomā Doles muižu dāvina Rīgas gubernatoram grāfam Pēterim de Lasī. Līdz ar to muiža kļūst par mantojamu zemes īpašumu, tā saucamo bruņniecības muižu ar daudzām privilēģijām, ieskaitot atbrīvojumu no nodokļiem. Doles muiža de Lasī īpašumā paliek sešus gadus, pēc tam viņš to pārdod tālāk Rīgas rātskungam Georgam Gotfrīdam fon Brokhauzenam. Rātskunga atraitne Ģertrūde Elizabete uz 25 gadiem ieķīlā muižu valsts padomniekam baronam Oto Hermanim fon Fītinghofam. Jaunais Doles muižas īpašnieks dienējis Krievijas armijā kā grāfa Pētera de Lasī adjutants. 1761. gadā Fītinghofs pārdeva Doles muižu de Lasī meitai Katrīnai fon Boijei. Sava mūža laikā Pēteris de Lasī piedzīvojis iespaidīgu militāro karjeru. Lielāko dzīves daļu aizvadot dienestā Krievijā, viņš izpelnījies ne vien Pētera I atzinību, bet arī vēlāko imperatoru labvēlību.

Pēteris de Lasī jeb īstajā vārdā Pīrs Edmonds de Lasī dzimis 1678. gadā netālu no Limerikas Īrijā, īru aristokrātu ģimenē. Trīspadsmit gadu vecumā viņš piedalījās gāztā Anglijas karaļa Džeimsa II atbalstītāju rīkotajā Limerikas pilsētas aizsardzībā pret Viljama III karaspēku. Viljamam III gūstot virsroku, sekoja tā dēvētais 1691. gada “Savvaļas zosu lidojums”, kad sakautā Īrijas Džeimsa II atbalstītāju armija izceļoja uz Franciju. Starp šiem izceļotājiem bija arī Pēteris de Lasī ar tēvu un brāli. Francijā de Lasī pievienojās Luija XIV armijas Īru brigādei, kura nosūtīta uz kaujām Itālijā. 1697. gadā, noslēdzoties Itālijas kampaņai, Pētera de Lasī pulku izformē un viņš pievienojas Austrijas armijai cīņās pret turkiem. Pēc diviem Austrijas armijā pavadītiem gadiem viņš seko savam komandierim Čarlzam de Krojam un pievienojas dienestam Krievijā.

Pēteris de Lasī 22 gadu vecumā bija starp pirmajiem 100 rietumeiropiešu virsniekiem, ko sākoties Ziemeļu karam, 1700. gadā Pēteris I rekrutēja Krievijas armijas modernizēšanai. Rietumeiropas virsniekiem bija jāpiedalās karaspēka apmācībā un jāsniedz padomi ieroču lietojumā un militārajā taktikā. Pirmā de Lasī kauja Krievijas armijas sastāvā bija tās graujošā sakāve cīņā pret Zviedrijas karaļa Kārļa XII karaspēku pie Narvas 1700. gada novembrī. Tomēr de Lasī acīmredzamais talants nodrošināja viņam strauju militāro izaugsmi. 1706. gadā cars viņam uzticēja Polockas pulka vadību, kā arī trīs jaunizveidotu pulku apmācību. 1709. gadā viņš kā brigādes komandieris piedalās nozīmīgajā Poltovas kaujā Ukrainā, kas kļuva par sava veida pagrieziena punktu, faktiski iezīmējot zviedru karaspēka sakāvi Ziemeļu karā. Tiek uzskatīts, ka tieši Pētera de Lasī padoms caram, dot pavēli musketieriem atklāt uguni tikai nonākot pāris metru attālumā no pretinieka, ir bijis noteicošais krievu armijas uzvarā. Šai kaujai sekoja astoņus mēnešus ilgais Rīgas aplenkums, pēc kura Pēteris de Lasī, būdams pirmais krievu armijas pulkvedis, kas ieņem Rīgu (1710), tiek iecelts par Rīgas pils komandantu. Līdz 1721. gadam viņš turpināja cīņas pret zviedru armiju, strauji kāpjot pa militārās karjeras kāpnēm – 1712. gada augustā nozīmēts par brigadieri, taču jau pēc pāris mēnešiem paaugstināts par ģenerālmajoru, bet 1720. gada jūlijā de Lasī iecelts par ģenerālleitnantu. Visspilgtāk de Lasī izcēlās 1720. un 1721. gadā ar savu veiksmīgo un graujošo izsēšanos Zviedrijas krastos. Viņa armijai nokļūstot tikai 20 km attālumā no Stokholmas, zviedri bija spiesti izšķirties par labu Nīštates miera līgumam 1721. gada 10. septembrī.

Pēteris de Lasī pēdējos Pētera I valdīšanas gados bija izpelnījies lielu cieņu Krievijas galmā, ko apliecina viņa iecelšana par Kara kolēģijas locekli 1723. gadā. Līdzīgu atzinību viņš izpelnījās arī vēlāk. Piemēram, Katrīna I viņu iecēla par Sv. Aleksandra Ņevska ordeņa bruņinieku jau pirmajā tā ieviešanas dienā 1725. gada 21. maijā. Turklāt de Lasī tika iecelts par kājnieku virspavēlnieku un visu Pēterburgā, Ingrijā un Novgorodā izvietoto spēku komandieri. Kā apliecinājums de Lasī tā laika stāvoklim kalpo arī fakts, ka viņa paraksts vienmēr ieņēma pirmo vietu zem Kara kolēģijas ziņojumiem Katrīnai I.

1727. gadā de Lasī ar Krievijas armijas ekspedīcijas korpusu nosūtīts uz Jelgavu, lai padzītu Krievijai nevēlamo Saksijas Moricu no Kurzemes hercogistes. Saksijas Morics Kurzemes landtāgā bija ievēlēts par hercogu, taču politiskā situācija noteica, ka hercogienei Annai Ivanovnai jāstājas laulībā ar jaunievēlēto hercogu. Tas nebija izdevīgi Krievijas interesēm, un ķeizariene Katrīna noraidīja Annas un Morica precību lūgumu. Pēc Saksijas Morica padzīšanas no Kurzemes, Pēteri de Lasī 1729. gadā iecēla par Rīgas gubernatoru. 1733. gadā de Lasī vadīja Krievijas impērijas armijas ekspedīcijas korpusu pret Krievijai nevēlamo Polijas karali Staņislavu Leščiņski. Pēc šī uzdevuma sekmīgās izpildes un Augusta III veiksmīgas nonākšanas Polijas karaļa tronī, Pēteris de Lasī paaugstināts par Krievijas armijas ģenerālfeldmaršalu. Pateicībā par sev sniegto atbalstu karalis Augusts III viņu iecēla arī par Polijas Baltā Ērgļa ordeņa bruņinieku. Pēc jaunās dienesta pakāpes saņemšanas de Lasī vadījis Krievijas armijas Krievu-turku karā (1735–1739) un Somijas karagājienā pret zviedru armiju (1741–1743).

Pēc triumfa krievu-zviedru karā, kas 1743. gadā noslēdzās ar Abo miera traktātu, Pēteris de Lasī atvaļinājās no aktīvā dienesta, noslēdzot savu piecdesmit gadus ilgo militāro karjeru. Viņš atgriezās savos Vidzemes īpašumos, kur viņš gubernatora amatā aizvadīja sava mūža nogali. Šis ir arī laiks, kad de Lasī īpašumā nonāk Doles muiža, ko viņš saņem kā pateicību no ķeizarienes Elizabetes. Pēteris de Lasī miris 1751. gada 30. aprīlī Rīgā un apglabāts Skaistkalnes katoļu baznīcas kapenēs. Viņa vārds iegravēts 1881. gadā uzstādītajā bijušo muižas īpašnieku piemiņai veltītajā obeliskā, kas līdz mūsdienām saglabājies Doles muižas parkā. Tieši muižas saistība ar pazīstamo īru izcelsmes karavadoni kalpoja par iemeslu Īrijas prezidentes Mērijas Makalīzes Daugavas muzeja apmeklējumam 2007. gada vasarā.

  

Artūrs Haferbergs,
Daugavas muzeja ekspozīciju un izstāžu kurators